Par Ābelīšu dzimtu 

Dzintars Mozgis apkopojis ziņas par dzimtu, tai skaitā Ābelīšiem no Salisburgas pag. (tagad Ramatas pag.). Izvēlētajiem fragmentiem saistība ar Salisburgas Puņmutēm, Lielceļa Talci, Ceļmalkundziņu, Kliņģeriem, Purva Vītiņiem.

“Senākie avoti, kuros, domājams, izdevās atrast kādas norādes uz dzimtas senčiem, ir no 1782. gada saglabājies t.s. dvēseļu revīzijas saraksts. No dvēseļu revīzijas dokumentiem, kas datēti ar 1782. gada 11. februāri par Ibdeni, izriet, ka Klinger mājās saimniekojis Tennis (34 g.v.) ar savu sievu Ilzi (30. g.v.) un meitām Mahreet (8.g.v.), Anne (5.g.v.), Edde (3. g.v.), Leena (1/4 g.v.), māti Mahreet1 (55 g.v.) un arī vecmammu, 82 gadu veco Maschi, kura gan tajā pat 1782. gadā mirusi – viņa varētu būt dzimusi, visdrīzāk, vēl 1699. gadā, kas tad, iesniedzoties 17. gadsimtā, ir senākā izsekojamā dzimtas māte, par kuru saglabājies vien viņas vārds. Mājas, kurās viņi dzīvojuši, sauc par Kliņģeriem – iespējams, tādēļ, ka Salacai šajā vietā līkums, proti, upe griežas kliņģerī – domājams, no tā arī krāces dēvē par Kliņģeru taci, bet mājas par Kliņģeru mājām.

1 Esmu centies izcelt treknrakstā manus tiešos priekštečus, lai lasītājs varētu vieglāk izsekot dzimtas līniju Aut.

2 Datumi, ja iekavās, šeit un citur norādīti pēc jaunā stila. Starpība ar t.s. Gregora kalendāru 19. gs. bija 12 dienas, bet no 1900. gada 1. marta – 13 dienas stila Aut

[..]

Dzintara Mozga opapa vecāki Tenis un Mariete Ābelīši

Rūjienas baznīcas grāmatās izdevās uziet grūtu salasāmu ierakstu, ka Lielceļa Talču mājās dzīvojošais Tenis Ahbel, Ādama dēls, kurš dzimis dzimis Salisburg Taltze 1842. gada 7. janvārī ņem par sievu Mahreet Ahbel, Tennis meitu no Tumu Ninten (?) mājām, kas dzimusi 1850. gada 24. augustā Kundziņu mājās. Vai nu mācītājs Ceļmalkundziņu vietā sadzirdējis to neskaidro savārstījumu, vai kā citādi, bet fakts ir, ka viņi uzsaukti un laulāti Rūjienas nevis Mazsalacas baznīcā. Iespējams tādēļ, ka vienkārši tā atradās krietni tuvāk. Tajā laikā pēc saderināšanās pāris baznīcā bija jāuzsauc vismaz trīs svētdienās pēc kārtas – tikai tad varēja laulāt. Te nu uzsaukšana notikusi laikus, tiesa, tikai vienu reizi – domājams, par tālu būs bijis jāmēro ceļš. Viņi būtībā bija tuvu radu – brālēns un māsīca, jo tēvi Ādams un Tenis bija brāļi. Kaut kā sanācis, ka abi jaunieši viens otrā ieskatījušies un nolēmuši veidot ģimeni. Jāmin gan, ka tajos laikos laulības brālēnu un māsīcu starpā nešķita nekas ārkārtējs, bet drīzāk tika uzlūkots kā radniecības ciešāka nostiprināšana – tad nu laulāšana notikusi svētdienā, 1870. gada (18.) 30. oktobrī.

Ģimene dzīvoja Lielceļa Talcī, jo tur 1871. gada 30. augustā piedzima dēls Tenis. Kristībās kūmās aicināts Tenis Ābelīts un Tenis Lūsis no Purva Vītiņiem, bet par krustmāti Māšu Ķimeni no Rausku mājām, tomēr prieks nebija ilgs, jo pavisam drīz ģimeni piemeklēja bēda – jau 5. septembrī nomira – par nāves iemeslu ierakstīts vājums (Schwäche). 1878. gada 3.(15). jūlijā tajās pat Lielceļa Talču mājās piedzima

Jānis Ābelīte – baznīcas grāmatā uzvārds ierakstīts – Ahbel, 1881. gada 5. (17.) janvārī piedzima Kārlis Ābelīte, taču tagad ģimene jau dzīvojusi Nuķu mājās, bet 1883. gada 10 (22.) oktobrī Jaun Rausku mājās dzimis Ādams Ābelīte.

[..]

Dzintara Mozga stāsts 

 Mans vectēvs – Eduards Arnolds Ābelītis ir dzimis 1894. gada 16. (28). maijā četros no rīta luterāņiem Tenim un Marietei, dzimušai Ābel, un ticis kristīts 19. jūnijā un viņa dzimtās mājas ir Salisburgas Puņmutes – tā vēsta ieraksts baznīcas grāmatā, kas veikts krievu valodā. Ieraksti baznīcas grāmatās no 1890. gada tika veikti kirilicā un krievu valodā, dažkārt uzvārdus skaidrojot vācu valodas rakstībā ar latīņu burtiem. Nezinu, kā tā kļūda radusies, taču viņa pasē bija ierakstīts cits datums 06.05.1894.

Visdrīzāk Eduarda bērnība pagājusi Puņmutēs – vietā, kur Salacas mute izdzer mazāko Ramatu jeb vietā, kur Ramata ietek Salacā. Uz ziemeļu pusi aiz purva un mežā bija jau igauņu zemes un kaut kāda tirgošanās ar igauņiem bija notikusi, jo viņš pieminēja Meizekilli, kurp reizumis braukuši uz tirgu un kas bijusi vienlīdz tālu kā Salisburga. Viņš šo to pat prata igauniski. Vaicāts par blēņām bērnībā, viņš stāstīja, kā pavasarī, no skolas mājās nākdams, vizinājies no Salacas krasta uz somas kā ragaviņām un ielūzis upē – nācies slapjam iet mājās un par to dabūjis krietnu brāzienu. Jāpieņem, ka viņa skola būs bijusi t.s. „Līču” skola, jo Puņmutes no tās nav tālu. Eduards tātad bijis jaunākais no četriem brāļiem Ābelīšiem – Jāņa (dz. 1878.), Kārļa (dz. 1881.), Ādama (dz. 1883.). Pēc pagastskolas beigšanas Eduards izlēmis un ar vecāku gādību sūtīts mācīties amatu pie seglinieku meistara Mazsalacā. Nav īsti zināms, kā viņš izsprucis no mobilizācijas krievu armijā Pirmā pasaules kara laikā – iespējams, tādēļ, ka strādājis par zelli jeb mācekli pie meistara un nav bijis mājās. Viņa brālis Kārlis un, šķiet, arī Jānis gan tika mobilizēti. 1917. gadā pēc februāra revolūcijas un tai sekojošā lielinieku apvērsuma Petrogradā (25.10.) 07.11.1917. lielinieki nāca pie varas arī Vācijas neokupētajā Latvijas daļā – viņiem lojālās karaspēka daļas (arī latviešu strēlnieku vienības) ieņēma Vidzemes pilsētas t.sk. Mazsalacu, Rūjienu un Valmieru un vara nonāca t.s. Iskolata jeb Latvijas Strādnieku, kareivju un bezzemnieku padomes Izpildkomitejas rokās. Brīvības cīņu laikā 1919. gadā Mazsalacā vairākas reizes mainījās vara, te nonākot igauņu, te lielinieku, te atkal igauņu rokās – postīja un laupīja kā vieni, tā otri. Interesanti, ka šajā laikā Eduards bija pamanījies dabūt dokumentu, ka viņš uzskatāms par īstenu sarkanarmieti, tikai plintes Nr. nav ierakstīts – cik atceros no stāstītā, savā mūžā nekad ne uz vienu – ne cilvēku, ne zvēru neesot šāvis. Plinti turējis rokā vien tādēļ, lai uzšūtu futlāri. Nekad gan netika stāstīts, ka viņš būtu jel kad bijis kādā kara darbībā, turklāt, ja viņš būtu bijis īstenais sarkanarmietis, tad jau viņš nekautrētos izziņu uzrādīt padomju varas iestādēm, lai tā iegūtu lielāku pensiju – bet nē, to atradu vien necili salocītu vecos dokumentos. Atminoties viņa māku visu ko sarunāt, jādomā, ka viņš šo izziņu visdrīzāk būs dabūjis kā samaksu par kādu seglinieka pakalpojumu, lai juku laikos justos drošāk.”

Ramatas stāsti

Stāsta Liene Rokpelne - Valmieras muzeja vēstures nodaļas vadītāja

Karavīru dzīve. Atmiņas par pulkvedi K. V. Ramatu.

Trīs pēdējie salūta sveicieni aizskanēja pār priežu galotnēm un pulkveža Ramata mirstīgās atliekas nogrima zemes klēpī. Aizslīdēja pēdējie rudens saules stari, pacēlās kapa kopiņa un «Sērojošā Māte-Latvija» pieņēma savu dēlu, pieņēma zemē, kuru viņš mīlēja, kurai strādāja un dzīvoja. ' Par agru!.. Tā gāja no mutes mutē. Patiesi, pulkvedis Ramats bija tikai pusmūža cilvēks, 46 gadus vecs, lai gan 25 armijā nokalpotie un karā pavadītie gadi palika aiz muguras.

Par viņa kara gaitām jau rakstīts. Pieminēšu dažus mirkļus par nelaiķa ierosmi privātā dzīvē. «Katram kokam ir savs celms», mēdza teikt pulkvedis Ramats: «tāpat katrai ģimenei ir savs sencis, no kura kā atvases paaudzes turpina savu dzimtu. Kas bija šis mūsu sencis? Kā cēlies šis igauniskais apzīmējums mūsu uzvārdam — Ramata — grāmata?» Šo attīstības gaitu noskaidrot pulkvedis turēja par savu misiju. Jau kara laikā viņš vāca datus par katru ģimeni ar šo uzvārdu, iztaujādams to radu rakstus. «Ramatu nav daudz!» viņš mēdza teikt: «nebūs grūti nokļūt pie pirmdzimtā».

[..] Viņa sakne bija atzarojums no tās līnijas, kas no ziemeļiem pārnākusi Cēsu apriņķī. Beigās pulkvedis bija noskaidrojis, ka aplami domāt, it kā Ramatu senči bijuši igauņi. Pirmais, kas šo vārdu dabūjis un nesis tālākām paaudzēm, ir dzimis latvietis. Uz pašām Igaunijas-Latvijas robežām(Latvijas daļā) atrodas piecas Ramatu mājas, Ramatu purvs, Ramatu mežs un Ramatu upe. Senāk šis apgabals piederējis Saaras muižniecei. Par kādu pakalpojumu Saaras muižniece visu apgabalu ar Ramatu mājām atdevusi Valtenberģu lielmātei. Pēdējā tur ielikusi savu dzimtscilvēku — latvieti, kurš, kad sāka dot uzvārdus, dabūjis savu rentes māju vārdu.

Ramatu mājās vecākie ļaudis vēl tagad zina stāstīt gadījumu, kā pirmais saimnieks cīnījies ar vilkiem un lāčiem un kā viņa pēcnieki pametuši savu seno mītni un pārnākuši uz dienvidiem.

K.

Latvijas Kareivis, Nr.247 (03.11.1931)

E. Purene Liesma (Valmiera), Nr.136 (17.11.1960)

Tur, kur vijas straujā Ramata, nepilnu gadu atpakaļ,  netālu no brālīgās Igaunijas padomju republikas nodibinājās jauna padomju saimniecība. Par cik visai tās teritorijai vijas cauri skaistā Ramatas upe, darbaļaudis noorganizētajai saimniecībai piešķīra tās vārdu.

Tagad, kad visi mūsu lielās Dzimtenes laukkopji un lopkopji ar nepacietību gaida tuvojošos PSKP CK decembra Plēnumu, arī ramatieši vērtē padarīto un pārrunā septiņgades trešā cēliena ieceres. Paveiktais ne vien, pārliecinoši iezīmē turpmākās perspektīvas, bet arī nostiprina ticību saviem spēkiem un kopējam darbam.

Jau agrā pavasarī Ramatas padomju saimniecībā atskanēja traktoru, buldozeru, greideru un ekskavatoru nemierīgā rūkoņa. Krūmiem un akmeņiem atkarotās zemes tagad ir droša ķīla, ka nākošajā, 1961. saimniecības gadā, nopļaut varēs vairāk, ganības būs lielākas. Saimniecībā iekārtota arī neliela elektrostacija. Tās izraisītais spēks griež mehāniskajā darbnīcā virpas un apgaismo tuvākās mājas.

Līdz jaunajam gadam minētās stacijas tīkls paplašināsies. Elektrisko strāvu gaida kā jaunie, tā arī gados vecie. Sevišķi lielas cerības uz to liek lopkopes – viņas arī grib strādāt mehanizētās fermās, sekot pirmrindas saimniecību paraugam. Izvērsusies arī celtniecība. Pašlaik tuvojas nobeigumam jauna, pēc Altajas lopu mītņu parauga celtā slaucamo govju novietne. Te aprūpes piesiešanas 100 govis un ieviesīs mehanizāciju. Ceļas arī jauna dzīvojamā māja strādniekiem. Tuvākajā laikā to nodos ekspluatācijā. Čalodama pa vakariem salasās kopā kolhozā dzīvojošā jaunatne. Viņi sagatavo repertuāru pirmrindnieku pieredzes vakaram. Pieredze sabiedriskajos pasākumos jau ir. Noorganizētie bērnības un sporta svētki - tie taču ir jaunatnes rosības izpaudums.

Mums darba vēl priekšā ļoti daudz, - ne vienreiz vien 'strādniekiem izteicies padomju saimniecības Ramata direktors b. Fridriksons, - Ramatas padomju saimniecībai jāierindojas labāko skaitā.

Ramatas pagasts

Ramatas pagasta „Rūķu” mājas ap 1890. gadu., labajā pusē 1. – Anna Alberinga.

Kulšanas talka Ramatas pagastā 20. gadsimta 20. gadu sākumā

Siena kaudzes mešana «Radziņtalcī» uz kaudzes saimnieks Romāns Radziņš. Ramatas ciemā, 1930. gados.

Kulšana ar ceļojošo dampi Mazsalacas "Dzintaros" ap 1936. gadu. 1. no kreisās (ar graudu lāpstu) Jānis Dzintars (Zilpaušs), 2. sēž mašīnas īpašnieks meistars Dreimanis, stāv 1. rindā 2. no kreisās Anna Dzintars (Zilpaušs), uz mašīnas sēž  -  no kreisās Uldis Dzintars (Zilpaušs) vidū - Helēna Daugule, blakus - Jāzeps Zilpaušs - Ramatas pagasta saimnieks.

“Oļļu” mājas, Ramatas ciemā ap 1930. gadu.

Ramatas ciemā “Krauklīši”, zem viena jumta dzīvojamā daļa un saimniecības daļa, 1930. gadu beigās

Ramatieši pie Līču skolas, 1930. gados

Igaunijas – Latvijas robeža Ramatā pie Oļļu mājām 1930. gadu beigās

Ramatas ciema ,,Ceļakundziņu” mājas, kur pēc II Pasaules kara bijusi ciema padome. Par priekšsēdētāju no 1946.-1953. g. strādājis Jānis Sniegs. 1. no kreisās Jānis Sniegs; 2. – ciema sekretāre Marianna Novikova (Pētersone), 3. Bibliotekārs Zariņš Elmārs, 4 - ?; 1949. gada fotogrāfija

Ramatiešu  hobiji

Ramata

Kaut šis nostūris no rajona kultūras centriem ir krietni tālu, ciema un saimniecības ļaudīm par brīvā laika pavadīšanas iespējām tiek gādāts. Darbojas koris, sporta sekcijas. Saimniecība nekad nav liegusi kādu no замет trim autobusiem braucienam uz teātra izrādi, koncertu. Kā nupat, kad saimniecības jaunieši devās uz Valmieru «Līvu» priekšnesumu skatīties. Un ekskursijās arī braukts. Tuvākās un tālākās. Parasti kopā ar ģimenēm. Tas stiprina, tas piesaista dzimtajai vietai. Vēl šīs puses ļaudīm ir sapnis par savu ciema skolu. Nu, šķiet, vezums beidzot iekustējies. Jādomā jau tālāk arī par māju, kur skolotājus izmitināt. Nesen radusies iespēja ērtāku padarīt kino zāli saimniecības centrā.

K. LĪCIS Liesma (Valmiera), Nr.160 (10.10.1987)

"Rauskas līcis" - atpūtas un deju vieta Ramatas ciemā pie Jaunrauskas mājām. 1930. gadi.

Eduards Meisters vadījis Ramatas kori no 1945.- 1960. gadam

Valmieras rajona p/s RAMATA koris, skates koncertā,1960. gads

P/s ,,Ramata” jauktais koris 1964. gada jūlijā rajona dziesmu svētku gājienā.

P/s ,,Ramata” jauktais koris 1973. gada aprīlī
Valmieras rajona koru skatē, diriģente Vītiņa Elza.

P/s ,,Ramata” deju kolektīvs 1964. gada 8. novembra sarīkojumā. Redzami 2 pāri, no kreisās: Grīnvalds Jānis, Ošeniece Māra; Ķemme Valdis, Taube Irēna. Vadītāja Korņējeva Edīte.

4 foto - P/s ,,Ramata” dramatiskā kolektīva uzvedums pēc Voldemara Sauleskalns (vēlāk Zonenbergs) 1964. gadā sarakstītās lugas ,,Veco sievu vasara”,  1966. gads

,,Veco sievu vasara”,  1966. gads

No padomju saimniecības  “Ramata” ārpus konkursa rajona govju mehanizētās slaukšanas sacensībās piedalījās 5.klases skolniece Dace Tauriņa, 1975.gada 28. maijā Burtniekos.

Ramatas ciema padomes ēka nodota ekspluatācijā 1985.gada oktobrī ar vērtējumu teicami. Celtniecību veica E.Oša vadītā kompleksā brigāde Foto: 1986.gads janvāris

Top 36 dzīvokļu dzīvojamā māja p/s "Ramata". Ēka jānodod ekspluatācijā 1986.gada IV ceturksnī - celtniecību veica E.Oša vadītā kompleksā brigāde. "eka tiek būvēta pēc 104.tipveida sērijas. Foto: 1986.gada janvāris

Ramatas ievērojamas personības

Arhitekts Konstantīns Pēkšēns (1859.-1928.) Dzimis 1859. gada 8.martā  Valmieras apriņķa Mazsalacas pagasta Nuķu pusmuižas (Ibden) zemnieku ģimenē.  https://lv.wikipedia.org/wiki/Konstant%C4%ABns_P%C4%93k%C5%A1%C4%93ns

Rakstniece Pēkšēna Marija (1845.- 1903.) Dzimusi 1845. gada 10. oktobrī Valtenberģu (Mazsalacas) pag. Kalnamačos saimnieku ģimenē. https://www.literatura.lv/personas/marija-peksena

Gleznotājs, scenogrāfs un pedagogs Pēteris Kundziņš (1886—1958) Dzimis 1886. gada 18. septembrī Mazsalacas pagasta "Saprašās" zemnieka Kriša Kundziņa un viņa sievas Annas ģimenē. https://lv.wikipedia.org/wiki/P%C4%93teris_Kundzi%C5%86%C5%A1

Tenis Nuķis (1890.-1975). Jānis Nuķis bija ne vien prasmīgs galdnieks, bet arī vienīgais kalējs Ramatas pagastā un iespējams taupības nolūkos izgatavoja divriteni no koka, kas tagad apskatāms Saulkrastu velosipēda muzejā. https://www.facebook.com/Velomuseum/posts/4224654980892586/?paipv=0&eav=AfZS5Nd9n6ww9db5zGRZ3Fg-k-2CXgzG2z4kj0K5dhVx9kN64h77mTsuWvvyvYktUFs&_rdr