PIRMS VAIRĀK NEKĀ 250 GADIEM

1708.-1709. gada ziemas bargajā salā Krievijas cars Pēteris Lielais Ziemeļvidzemes toreizējā mežainā apvidū veda norūdītos karapulkus cīņā pret spēcīgām zviedru vienībām, kuras bija apmetušās Ramatas upes baseinā, Mukas ciematā (Ramatas ciema «Nuķa» apkaimē). Vairākas dienas norisinājās sīvas kaujas. Zviedri šeit tika sakauti un atlikušās vienības ar kaujas ratiem iesēdinātas Saklaura purvā. 1914. gadā Saklaura purva izpētīšanai (nogrimušo zviedru zelta naudas lādes izcelšanai) no Pēterburgas bija ieradusies cara sūtīta ekspedīcija, kura tomēr purva staignuma dēļ pie vēlamā rezultāta netika. Taču stāsta, ka zemnieki agrāk šajā purvā šo to no vecām kara lietām atraduši - kā zobenus v. c. Daži Saklaura purvā iegūtie zobeni pat esot izlietoti 1905. gada organizētās Tautas milicijas apbruņojumam. Vietējie iedzīvotāji kaujas lauku nosaukuši par Kara kapiem, kas tagad apauguši ar priežu jaunaudzi.

J. MEISTERA teksts http://www.periodika.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pa|issue:109585|article:DIVL488|query:Ramatas%20ciema%20Nu%C4%B7a%20apkaim%C4%93%20

Lācis dodas pastaigā ap Ramatas pagastmāju

Pusauga brūnais lācis nonāk kādā zemnieku saimniecībā Ramatas pagastā, sadragā sētu, apgāž piena kannu un našķojas ar pienu. Pulksten astoņi. Lācis iznāk no meža, dodas uz Ramatas pagasta padomes ēku, apiet tai līkumu, iziet cauri estrādei un tuvojas skolai. 20-30 metru attālumā no lāča skraida un to fotografē vietējie iedzīvotāji, bet īpaši uz šo gadījumu ātri sasauktie skolēni to vēro pa autobusa logu. https://www.diena.lv/raksts/pasaule/krievija/lacis-dodas-pastaiga-ap-ramatas-pagastmaju-12895677

Ramatietes INESES KŪLAS mazais lāču stāstiņš 

Par to pašu lācīti, kurš klīda pa Ramatu. Ienāca arī centrā. Tolaik strādāju skolas virtuvē. Dzirdu, ka laukā lācis. Bērnus jau sēdina autobusā, vedīs skatīties. Aizeju uz dzīvokli un saku savam pieaugušam dēlam. Vēlāk dzirdu, viņš stāsta saviem draugiem. Mamma saka: - Laukā lācis!  Es domāju, kāds viņai tur lācis. Izeju laukā aiz šķūnīšiem. Izvelku pīpi. Un no krūmiem izlien lācis.

                                                                                                  saņemts FB Mesenger 29.01.2023.

2006. gada lāča stāsts

Ramatas pagasta centrā 2006. gadā paciemoties bija ieradies lācis. Iedzīvotāji to sākumā uzņēma kā savdabīgu izrādi. Pekainis tika mielots ar medu pienu, baltmaizi. Lācim iegaršojās arī pie mājām dārzos atrodamie āboli. Rezultātā nelūgtais ciemiņš vairs nevēlējās doties projām un veselu nedēļu regulāri apciemoja Ramatas centrā atrodošās mājas. Kad cilvēki viņam vairs gardumus nepiedāvāja, lāča kungs sāka tos gādāt pats – uzlaužot mājas verandu, viņš pamielojās ar tur atrasto zupu un saraktajiem kartupeļiem, iekļuvis kādā kūtiņā lācis apēda vistu un zosi. Tā tas nevarēja turpināties un tāpēc vajadzēja rīkoties, norādīts Valsts meža dienesta informācijā. https://www.db.lv/zinas/ramatas-lacis-nogadats-ziemelvidzemes-rezervata-136655

Ramatas lāču pasaka.

Reiz kāds ziņkārīgs Lācis no meža atnāca ciemos uz Ramatas centru. Viņš apstaigāja kultūras namu un bibliotēku, bet tur nevienu nesatika. Tad Lācis nolēma doties garām estrādes pļavai, pāri upītei uz Ramatas skolu... tur jābūt draugiem :) Tā iesākās stāsts, kuru Ramatas skolēni 2022. gada animācijas darbnīcās uzbūra filmā.

Uzzini to arī Tu!

Animācijas filma ir tapusi sadarbībā ar Sabiedrības integrācijas fondu no Latvijas Valsts budžeta līdzekļiem. Par filmas saturu atbild biedrība "Attīstības un inovāciju mācību centrs" Vairāk par projektu: https://7gaismasstari.mozellosite.com

Saklauris

Leldes Ančevskas ģimenes stāsts, ko viņai stāstījis vectēvs Jānis Lezdiņš

Saklauris – klīst leģendas, ka tajā purvā reiz nogrimis tanks, kas devies uz Igauniju. Vēl šobrīd arī neatrasta apraktā raķešu kaste. To stāstīja arī Jānis Šmits... 

Pie Saklaura bija ari vairāki linu mārki un lieli vītoli. Tētucis (mans vectēvs Jānis Lezdiņš) stāstīja mammai par Saklauru apkārtni, kur bijušas sūdu vedamās taciņas, putnu krūmi, kur īpaši dziedājuši putni, kaut vai purvu mala, bet tieši pie mājas, bija sakņu dārzs, un kaut arī zeme bija smilšaina, interesanti bijis tas, ka pēc lielām lietavām nepagāja ne piecas minūtes kad zeme bija atkal sausa.

Purva malā bijusi maza upīte, kur bijušas drausmīgi daudz zivis, kur bērni būdami, aizgājuši un tāpat ar rokam noķēruši zivis, jo iztika nebija liela, bet tāda veidā vakariņas bija gatavas.

Tētucis kā puika būdams, gāja uz Līču skolu ar kājām caur mežu pa iestaigātu taciņu, un teica, ka bijis daudz vilku, kuriem acis spīdēja, jo līdzi bija lākturi, un neesot patikusi gaisma.

Agrā miglainā rīta, caur Saklaura pļavām, gāja aizsargi, kas ķemmēja mežus, un tētuča brālis Augusts, izlēca pa logu un aizgāja uz savu bunkuru, slēptuvi, jo dezertēja no iesaukšanas Vācu Leģionā.

Reiz Ramatā

Ramatietes INESES KŪLAS mazie stāstiņi saņemti FB Mesenger

Ramata

Par to vārdu Ramata esot sanācis tā. Tam vīrietim, laikam, bija jābūt kara komisariātā uz pārrunām. Jautāts, kā sauc, atbildējis - Ramats. No kura pagasta? No Ramatas. Mājas vārds? Ramata. Tad atskanējis bļāviens: - Ārā!!!

Stop krāns

Nevaru saprast vai šitos atgadījumus no dzīves rakstīt, bet man viņus atceroties ir jāsmaida. Viens puisis ar vilcienu braukdams no Jelgavas studijām, nav gribējis iet atpakaļ [no Mazsalacas stacijas], norāvis pirms Mazsalacas stopkrānu. [Iedams uz mājām] pāri laukam, pirms mežmalas paskatījies atpakaļ. Tur stāvējuši tantuki ar cukura kulēm. Domājušas, ka Mazsalaca un arī izkāpušas.

PLIVKŠ!

Viens smieklīgs atgadījums no maniem skolas laikiem. 10. klasē bija militārā mācība. Bija jāmāk izjaukt Kalašņikova automātu, nosaukt daļas u.t.t. Un vienu dienu bija jāliek ieskaite šaušanā. Ar gaiseni. Šaušana bija pa trim reizē. Nolika mūs uz vēdera Nāves graviņā, iepriekš pateica, ka mēlītei ir brīvgājiens. Nenotēmējot paspiedu to brīvgājienu. Uzreiz PLIVKŠ! Skolotājs tūliņ skatās binoklī un saka:  - Labi, Ozoliņ! Trāpīts pašā vidū.  Ozoliņš saka: - Es tak nav nemaz vēl šāvis! Es nobijusies klusēju. Un pēkšņi atkal atskan PLIVKŠ! Skolotājs saka: - Labi, Meļķe!  Es arī vairāk nešāvu. Izrādās, ka Dace iešāvusi manā mērķī. Beigās Dace dabūja sukas no skolotāja. Es neatzinos.

Eju mellenēs

Pirms Līču skolas Salacas upē ir saliņas un vasaras laikā var pārbrist. Biksītes iznāk saslapināt, bet pāri tiek. Otrā krasta pusē ir sili. Vienu reizi ar spainīti rokās, stāvu Salacas vidū un brauc laivotāji. Puiši jautā, ko es ķeršot? Atbildu: - Neko! Eju mellenēs! Pēc tam nodomāju, laikam labi izskatījās - pēkšņi Salacas vidū stāv sieviete labākos gados ar spainīti rokās.

Tas nav noslēpums, ka kolhozu laikos, tie kuri strādāja fermās nesa uz mājām miltus saviem lopiem. Tā divas sievas sadomāja trešo izjokot. Vienai vecis iztaisījās par Nāvi un nostājās uz upes laipas. Nācēja ierauga Nāvi, nosaka: - Tāā!!  Atsēžas uz maisa.

Bet tās abas uz vēderiem guļ krastā. vienai pasprūk pirdiens. Tās sāk smieties un viss beidzās.

Par Ābelīšu dzimtu 

Dzintars Mozgis apkopojis ziņas par dzimtu, tai skaitā Ābelīšiem no Salisburgas pag. (tagad Ramatas pag.). Izvēlētajiem fragmentiem saistība ar Salisburgas Puņmutēm, Lielceļa Talci, Ceļmalkundziņu, Kliņģeriem, Purva Vītiņiem.

“Senākie avoti, kuros, domājams, izdevās atrast kādas norādes uz dzimtas senčiem, ir no 1782. gada saglabājies t.s. dvēseļu revīzijas saraksts. No dvēseļu revīzijas dokumentiem, kas datēti ar 1782. gada 11. februāri par Ibdeni, izriet, ka Klinger mājās saimniekojis Tennis (34 g.v.) ar savu sievu Ilzi (30. g.v.) un meitām Mahreet (8.g.v.), Anne (5.g.v.), Edde (3. g.v.), Leena (1/4 g.v.), māti Mahreet1 (55 g.v.) un arī vecmammu, 82 gadu veco Maschi, kura gan tajā pat 1782. gadā mirusi – viņa varētu būt dzimusi, visdrīzāk, vēl 1699. gadā, kas tad, iesniedzoties 17. gadsimtā, ir senākā izsekojamā dzimtas māte, par kuru saglabājies vien viņas vārds. Mājas, kurās viņi dzīvojuši, sauc par Kliņģeriem – iespējams, tādēļ, ka Salacai šajā vietā līkums, proti, upe griežas kliņģerī – domājams, no tā arī krāces dēvē par Kliņģeru taci, bet mājas par Kliņģeru mājām.

1 Esmu centies izcelt treknrakstā manus tiešos priekštečus, lai lasītājs varētu vieglāk izsekot dzimtas līniju Aut.

2 Datumi, ja iekavās, šeit un citur norādīti pēc jaunā stila. Starpība ar t.s. Gregora kalendāru 19. gs. bija 12 dienas, bet no 1900. gada 1. marta – 13 dienas stila Aut

[..]


Dzintara Mozga opapa vecāki Tenis un Mariete Ābelīši

Rūjienas baznīcas grāmatās izdevās uziet grūtu salasāmu ierakstu, ka Lielceļa Talču mājās dzīvojošais Tenis Ahbel, Ādama dēls, kurš dzimis dzimis Salisburg Taltze 1842. gada 7. janvārī ņem par sievu Mahreet Ahbel, Tennis meitu no Tumu Ninten (?) mājām, kas dzimusi 1850. gada 24. augustā Kundziņu mājās. Vai nu mācītājs Ceļmalkundziņu vietā sadzirdējis to neskaidro savārstījumu, vai kā citādi, bet fakts ir, ka viņi uzsaukti un laulāti Rūjienas nevis Mazsalacas baznīcā. Iespējams tādēļ, ka vienkārši tā atradās krietni tuvāk. Tajā laikā pēc saderināšanās pāris baznīcā bija jāuzsauc vismaz trīs svētdienās pēc kārtas – tikai tad varēja laulāt. Te nu uzsaukšana notikusi laikus, tiesa, tikai vienu reizi – domājams, par tālu būs bijis jāmēro ceļš. Viņi būtībā bija tuvu radu – brālēns un māsīca, jo tēvi Ādams un Tenis bija brāļi. Kaut kā sanācis, ka abi jaunieši viens otrā ieskatījušies un nolēmuši veidot ģimeni. Jāmin gan, ka tajos laikos laulības brālēnu un māsīcu starpā nešķita nekas ārkārtējs, bet drīzāk tika uzlūkots kā radniecības ciešāka nostiprināšana – tad nu laulāšana notikusi svētdienā, 1870. gada (18.) 30. oktobrī.

Ģimene dzīvoja Lielceļa Talcī, jo tur 1871. gada 30. augustā piedzima dēls Tenis. Kristībās kūmās aicināts Tenis Ābelīts un Tenis Lūsis no Purva Vītiņiem, bet par krustmāti Māšu Ķimeni no Rausku mājām, tomēr prieks nebija ilgs, jo pavisam drīz ģimeni piemeklēja bēda – jau 5. septembrī nomira – par nāves iemeslu ierakstīts vājums (Schwäche). 1878. gada 3.(15). jūlijā tajās pat Lielceļa Talču mājās piedzima

Jānis Ābelīte – baznīcas grāmatā uzvārds ierakstīts – Ahbel, 1881. gada 5. (17.) janvārī piedzima Kārlis Ābelīte, taču tagad ģimene jau dzīvojusi Nuķu mājās, bet 1883. gada 10 (22.) oktobrī Jaun Rausku mājās dzimis Ādams Ābelīte.

[..]

Dzintara Mozga stāsts 

 Mans vectēvs – Eduards Arnolds Ābelītis ir dzimis 1894. gada 16. (28). maijā četros no rīta luterāņiem Tenim un Marietei, dzimušai Ābel, un ticis kristīts 19. jūnijā un viņa dzimtās mājas ir Salisburgas Puņmutes – tā vēsta ieraksts baznīcas grāmatā, kas veikts krievu valodā. Ieraksti baznīcas grāmatās no 1890. gada tika veikti kirilicā un krievu valodā, dažkārt uzvārdus skaidrojot vācu valodas rakstībā ar latīņu burtiem. Nezinu, kā tā kļūda radusies, taču viņa pasē bija ierakstīts cits datums 06.05.1894.

Visdrīzāk Eduarda bērnība pagājusi Puņmutēs – vietā, kur Salacas mute izdzer mazāko Ramatu jeb vietā, kur Ramata ietek Salacā. Uz ziemeļu pusi aiz purva un mežā bija jau igauņu zemes un kaut kāda tirgošanās ar igauņiem bija notikusi, jo viņš pieminēja Meizekilli, kurp reizumis braukuši uz tirgu un kas bijusi vienlīdz tālu kā Salisburga. Viņš šo to pat prata igauniski. Vaicāts par blēņām bērnībā, viņš stāstīja, kā pavasarī, no skolas mājās nākdams, vizinājies no Salacas krasta uz somas kā ragaviņām un ielūzis upē – nācies slapjam iet mājās un par to dabūjis krietnu brāzienu. Jāpieņem, ka viņa skola būs bijusi t.s. „Līču” skola, jo Puņmutes no tās nav tālu. Eduards tātad bijis jaunākais no četriem brāļiem Ābelīšiem – Jāņa (dz. 1878.), Kārļa (dz. 1881.), Ādama (dz. 1883.). Pēc pagastskolas beigšanas Eduards izlēmis un ar vecāku gādību sūtīts mācīties amatu pie seglinieku meistara Mazsalacā. Nav īsti zināms, kā viņš izsprucis no mobilizācijas krievu armijā Pirmā pasaules kara laikā – iespējams, tādēļ, ka strādājis par zelli jeb mācekli pie meistara un nav bijis mājās. Viņa brālis Kārlis un, šķiet, arī Jānis gan tika mobilizēti. 1917. gadā pēc februāra revolūcijas un tai sekojošā lielinieku apvērsuma Petrogradā (25.10.) 07.11.1917. lielinieki nāca pie varas arī Vācijas neokupētajā Latvijas daļā – viņiem lojālās karaspēka daļas (arī latviešu strēlnieku vienības) ieņēma Vidzemes pilsētas t.sk. Mazsalacu, Rūjienu un Valmieru un vara nonāca t.s. Iskolata jeb Latvijas Strādnieku, kareivju un bezzemnieku padomes Izpildkomitejas rokās. Brīvības cīņu laikā 1919. gadā Mazsalacā vairākas reizes mainījās vara, te nonākot igauņu, te lielinieku, te atkal igauņu rokās – postīja un laupīja kā vieni, tā otri. Interesanti, ka šajā laikā Eduards bija pamanījies dabūt dokumentu, ka viņš uzskatāms par īstenu sarkanarmieti, tikai plintes Nr. nav ierakstīts – cik atceros no stāstītā, savā mūžā nekad ne uz vienu – ne cilvēku, ne zvēru neesot šāvis. Plinti turējis rokā vien tādēļ, lai uzšūtu futlāri. Nekad gan netika stāstīts, ka viņš būtu jel kad bijis kādā kara darbībā, turklāt, ja viņš būtu bijis īstenais sarkanarmietis, tad jau viņš nekautrētos izziņu uzrādīt padomju varas iestādēm, lai tā iegūtu lielāku pensiju – bet nē, to atradu vien necili salocītu vecos dokumentos. Atminoties viņa māku visu ko sarunāt, jādomā, ka viņš šo izziņu visdrīzāk būs dabūjis kā samaksu par kādu seglinieka pakalpojumu, lai juku laikos justos drošāk.”

Foto no Baibas Zilpaušas arhīva

Ramata

Ciema padome "Mazpeidās" 1949.gadā

Ciema padome "Ceļmalkundziņos" 1955.gada 5.februāris

Ciema padome "Melkās" jauno pāri gaidot

60.gadi - kolhoznieki brauc uz teātri

Ramatas orķestra vadītājs Eduards Meisters Aizsargu formā.B.g.

Rakstniece Marija Pēkšēna

Marijas Pēkšēnas dzimtās mājas KALMAČAS. Pirmā gruntsmāja Mazsalacas pagastā. 

Ceļš uz KALMAČU mājām Ramatā. 

Dzejas dienas pasākums pie M. Pēkšēnas piemiņas akmens. Viesojas mākslinieks V. Ločmelis ar savām gleznām. Foto pie Klētnieku mājas.  

Marijai Pēkšējai - 155 Rudens 2000. gads. Pa labi no piemiņas akmens Ramatas pamatskolas skolēni: Santa Serma, Baiba Ķūrēna, Sintija Ančevska, Liene Bogdanova, Agnese Bite un Jānis Krūmiņš

Pasākums pie Marijas Pēkšēnas piemiņas akmens. Ramatas sākumskolas audzēkņi un skolotāja Daiga Ramata. 

Dzejas dienas pie Marijas Pēkšēnas akmens 2004.gada 16.septembrī. Dzejnieks VIKS ar jaunajām dzejniecēm

Pasākuma kuplinātājas - jautrās, dziedošās meičas no Valmieras pagasta 16.09.2004.

2005.gada 25.maija pārgājiens uz M.Pēkšēnas mājām "Kalnamačas" Ludziņas "Sarkalgalvīte un vilks" spēle pie M.Pēkšēnas dzimtās ābeles

Rauskas līcis

Atjauno Rauskas Līci 1957. gads

Atjauno Rauskas līci M. Vīķe Ramatas ciema bibliotekāre, A. Baušeniece Rauskas skolas skolotāja 1957.gads 

Deju kopa atjaunotajā Rauskas līcī

1939.gada 4. jūnijs Rauskas Līcis - 1.no labās Jānis Ķūrēns

Ramatas jaunajā Rauskas līča estrādē spēlē abi orķestri.  1957.-1958.g.

Līču skola

Līču skola atrodas Ramatas pagastā. Jaunās skolas pamati tika likti 1930. gadā. Tā sāka darboties 1931. gadā. Tajā pašā gadā savu darbību beidza arī vecā Līču skola. No sākums jaunā skola bija 6-gadīgā. Tajā laikā skolā strādāja skolotāji Dreimanis, Sprincis, Daugule u.c. 1942. gadā Līču skolā sāka strādāt arī skolotāja Elza Ošeniece. Pēc kara skola sāka darboties jau kā 7-gadīgā skola. Tad skolā strādāja skolotāji Reinolds un Valentinovičs, kuri vēlāk strādā Mazsalacas vsk.. Vēlakojos gados skolēnu trūkuma dēļ tā pārgāja kā 4-gadīgā skola. 1970./71. māc.gadā skolā vēl mācījās tikai 16 skolēni. Un tā 1971.gadā Līču skolu slēdza. Skolas pēdējā direktore bija Alma Samiņa, kura skolā bija sākusi strādāt  50-tajos gados. Pēc tam skola pārgāja p/s "Ramata" īpašumā. Tā tika izmantota kā kopmītne talcinieku, studentu LOTOSS vienību izmitināšanai, kā arī saviesīgu vakaru rīkošanai. 1991. gadā skolu no p/s "Ramata" nopirka Raimonds Pauls. Skolu grezno uzraksts "Raimonda Paula mūzikas centrs "Līču skola"". Pie skolas 1996.gadā tika atklāta skulptūra "Anniņa", kas simbolizē alkas pēc zināšanām. 1997.gadā uz vecajiem Līču skolas pamatiem uzcelta vasaras mājiņa ar nelielu estrādi māķsliniekiem, kuru nosauca "Raimīši". Tagad Līču skolai ir mainījušies saimnieki.Līču skola pirms 2. pasaules kara

Līču skola 1968. gadā

Līču skola 1958./59. skolas direktos Imants Reinalds (vidū)

Līču skola eksursijā uz Rīgu 1967.gada vasara

1968.gada izlaidums. Pāvāre Marta Lezdiņa, medmāsa Grieta Vilkplatere, direktore Alma Samiņa, skolotāja Ošeniece

Līču skolas dejotāji - Sarmīte Bērztīse, Edgars Bezdelīga, Dzintra Fromberga, Jānis Alps, Māra Rudzīte, Ilgonis Nuķis

60. gadi

Pie Līču skolas - garākais J. Rudzītis

Skolotāji Silvija Čukure, Dainis Dukāts

Talka pie Līču skolas

Grīnvalds Jānis un Ojārs

1955.gada izlaidums direktors Boriss Megi (1.rinda otrais no kreisās puses)

1955.gada izlaidums Grieta Rudzīte

1968.gada izlaidums. Klases audzinātaja Ošeniece

1971. gada Līču skolas likvidēšana - skolotāja Ilga Apsīte

Celtne "Raimīši" uz vecās Līču skolas pamatiem 1997.gads 

Salaca pie Līču skolas 1997.gads

Skulptūra "Anniņa" 1996.gads

Rauskas skola

No 1862.gada T. Zilpaušs strādā bez skolas nama, līdz 1866.gadā pagasts ceļ pirmo skolas namu no koka ar 3 telpām. 1898.g. to noplēš un uzceļ no ķieģeļiem. 1946.g. skolas ēka nodeg, rudenī skolu iekārtoja Krastiņu kroga telpās. 7.klases 4 telpas. Sāka izbūvēt stalli par klašu telpām. Mazā skolēnu skaita dēļ otrā pakāpē - izveidoja pmatskolu (1.-4.kl.) Pastāvēja līdz 1991.gadam, kad ēku atdeva likumīgam īpašniekam.

Rauskas skola

Krastiņa krogs Ramatā pārtop par Rauskas skolu 1946.g. 

Krastiņa krogs Ramatā pārtop par Rauskas skolu 1951.g. vasarā

Rauskas pamatskolā Ramatā 1947.g.oktobrī

1947.g. rudenī vidū sk. Ņina Feodorova

Pie otrās Rauskas skolas ēkas LEJASKUNDZIŅOS, Ramatā. Skolotājs Tenis Zilpaušs. 

Pie otrās Rauskas skolas ēkas LEJASKUNDZIŅOS, Ramatā. Skolotājs Tenis Zilpaušs. 

7. klase pie Rauskas skolas Ramatā.Ņina Feodorova, Marga, Ramata, Arnolds Kalniņš. 1953.g. 

Rauskas koris Ramatā.20.gadu pirmajā pusē. Vītiņš Teodors. 

Rauskas skola 

Ramatas skola

Ramatas skolēni ...V. Ozola, D. Nolle, R. Nolle, M. Karele (Mince) un skolotāja Biruta Putniņa 1947.gada 13. maijā

Ramatas skolēni pie Rauskas skolas - skolotāji: Jānis Bērztīsis, Harijs Kreišmanis, Marija Latsone, Milda Baušeniece, Alma Drukmane. 1953.g.

Ramatas skolas 2. klases skolēni. Skolotāja Milda Mence. 1948.g. 

Ramatas 3.klases skolēni. Skolotājs Jānis Bērztīsis. 1949.g. 

Ramatas 7. klases skolēni. Skolotājas - M. Mence (Baušeniece), A. Samiņa (Drukmane). 17.06.1950.

Ermansone (Zabražņeva) Kaugurs. Ramatas skolēni.

Ramatas skoliņas 7. klases  skolēni. 

Ramatas skolēnu iestudēta teātra izrāde. Priekšplānā Zigmārs Miķelsons, Zane Ramata, Sanita Brokāne

Sanita Brokāne un Zane Ramata

Mājas "Puņmutes"

Viestura Renča vecāmāte Elza Millere ar māsas Martas Tīlikas bērniem Kārli un Maiju Tīlikiem.

Viestura Renča vecāsmammas Elzas Milleres māsa  ieprecējās Tiliku dzimtā - Marta Tīlika. Vecāmamma Elza Millere dzīvoja blakus mājās, bet balles viņiem bij kopīgas. Vēlāk šie laimīgie bērni tika izsūtīti uz Sibīriju, bet Marta Tīlika pirms tam paspēja nomirt.


Vīramātēm tajā novadā bij dzelzs vara. Viestura Renča vecaistēvs no savas mammas nevarēja dabūt atļauju precēties līdz 40 gadu vecumam - Jooooo... taaaada... ar grieztiem matiem ( mana vecmamma sk.bildē)... manā mājā nenāks... Elzai Millerei tad bij' jau 28... Viņai apnika tas viss un viņa deva "JAAAA" vārdu citam un divreiz tika uzsaukti Mazsalacas baznīcā, kad vecaistēvs draudot ar pašnāvību... panāca , ka viņa tēvs gāja pie vecāsmammas ar tekstu - "Nedomā , ka vecāki tevi negrib, vecāki tevi grib..."

V. Rencis - "Bet es īsti nezinu , kura māja tur bij Ramatas , kurā Skaņkalnes, bet tās dzimtas tur gadsimtiem dzīvoja un mīlēja bez robežām"

No vecmammas stāstītā pa 40.gadiem  - Tos kurus neizsūtīja, tie dabūju "Sibīriju" savās mājās un tas bij ne mazāk briesmīgi. Dzīvot ar sagatavotiem čemodādiem daudzus gadus ar "Sibīrijas" kleitiņu, ko vecāmamma savām meitām bij pašuvusi jau savlaicīgi - stipru... lai daudziem gadiem der... Ar noraktām Kuzņecova servīzēm... Ar uz kolchoza kluba aizvesto pūra skapi, kuru vēlāk atkal varēja atpirkt... Ar 12 rbļ. pensiju mārrutku burciņā, kuru es (Viesturs Rencis) pats reāli atceros...


Ramatas stāsti

Stāsta Liene Rokpelne - Valmieras muzeja vēstures nodaļas vadītāja

Karavīru dzīve. Atmiņas par pulkvedi K. V. Ramatu.

Trīs pēdējie salūta sveicieni aizskanēja pār priežu galotnēm un pulkveža Ramata mirstīgās atliekas nogrima zemes klēpī. Aizslīdēja pēdējie rudens saules stari, pacēlās kapa kopiņa un «Sērojošā Māte-Latvija» pieņēma savu dēlu, pieņēma zemē, kuru viņš mīlēja, kurai strādāja un dzīvoja. ' Par agru!.. Tā gāja no mutes mutē. Patiesi, pulkvedis Ramats bija tikai pusmūža cilvēks, 46 gadus vecs, lai gan 25 armijā nokalpotie un karā pavadītie gadi palika aiz muguras.

Par viņa kara gaitām jau rakstīts. Pieminēšu dažus mirkļus par nelaiķa ierosmi privātā dzīvē. «Katram kokam ir savs celms», mēdza teikt pulkvedis Ramats: «tāpat katrai ģimenei ir savs sencis, no kura kā atvases paaudzes turpina savu dzimtu. Kas bija šis mūsu sencis? Kā cēlies šis igauniskais apzīmējums mūsu uzvārdam — Ramata — grāmata?» Šo attīstības gaitu noskaidrot pulkvedis turēja par savu misiju. Jau kara laikā viņš vāca datus par katru ģimeni ar šo uzvārdu, iztaujādams to radu rakstus. «Ramatu nav daudz!» viņš mēdza teikt: «nebūs grūti nokļūt pie pirmdzimtā».

[..] Viņa sakne bija atzarojums no tās līnijas, kas no ziemeļiem pārnākusi Cēsu apriņķī. Beigās pulkvedis bija noskaidrojis, ka aplami domāt, it kā Ramatu senči bijuši igauņi. Pirmais, kas šo vārdu dabūjis un nesis tālākām paaudzēm, ir dzimis latvietis. Uz pašām Igaunijas-Latvijas robežām(Latvijas daļā) atrodas piecas Ramatu mājas, Ramatu purvs, Ramatu mežs un Ramatu upe. Senāk šis apgabals piederējis Saaras muižniecei. Par kādu pakalpojumu Saaras muižniece visu apgabalu ar Ramatu mājām atdevusi Valtenberģu lielmātei. Pēdējā tur ielikusi savu dzimtscilvēku — latvieti, kurš, kad sāka dot uzvārdus, dabūjis savu rentes māju vārdu.

Ramatu mājās vecākie ļaudis vēl tagad zina stāstīt gadījumu, kā pirmais saimnieks cīnījies ar vilkiem un lāčiem un kā viņa pēcnieki pametuši savu seno mītni un pārnākuši uz dienvidiem.

K.

Latvijas Kareivis, Nr.247 (03.11.1931)

E. Purene Liesma (Valmiera), Nr.136 (17.11.1960)

Tur, kur vijas straujā Ramata, nepilnu gadu atpakaļ,  netālu no brālīgās Igaunijas padomju republikas nodibinājās jauna padomju saimniecība. Par cik visai tās teritorijai vijas cauri skaistā Ramatas upe, darbaļaudis noorganizētajai saimniecībai piešķīra tās vārdu.

Tagad, kad visi mūsu lielās Dzimtenes laukkopji un lopkopji ar nepacietību gaida tuvojošos PSKP CK decembra Plēnumu, arī ramatieši vērtē padarīto un pārrunā septiņgades trešā cēliena ieceres. Paveiktais ne vien, pārliecinoši iezīmē turpmākās perspektīvas, bet arī nostiprina ticību saviem spēkiem un kopējam darbam.

Jau agrā pavasarī Ramatas padomju saimniecībā atskanēja traktoru, buldozeru, greideru un ekskavatoru nemierīgā rūkoņa. Krūmiem un akmeņiem atkarotās zemes tagad ir droša ķīla, ka nākošajā, 1961. saimniecības gadā, nopļaut varēs vairāk, ganības būs lielākas. Saimniecībā iekārtota arī neliela elektrostacija. Tās izraisītais spēks griež mehāniskajā darbnīcā virpas un apgaismo tuvākās mājas.

Līdz jaunajam gadam minētās stacijas tīkls paplašināsies. Elektrisko strāvu gaida kā jaunie, tā arī gados vecie. Sevišķi lielas cerības uz to liek lopkopes – viņas arī grib strādāt mehanizētās fermās, sekot pirmrindas saimniecību paraugam. Izvērsusies arī celtniecība. Pašlaik tuvojas nobeigumam jauna, pēc Altajas lopu mītņu parauga celtā slaucamo govju novietne. Te aprūpes piesiešanas 100 govis un ieviesīs mehanizāciju. Ceļas arī jauna dzīvojamā māja strādniekiem. Tuvākajā laikā to nodos ekspluatācijā. Čalodama pa vakariem salasās kopā kolhozā dzīvojošā jaunatne. Viņi sagatavo repertuāru pirmrindnieku pieredzes vakaram. Pieredze sabiedriskajos pasākumos jau ir. Noorganizētie bērnības un sporta svētki - tie taču ir jaunatnes rosības izpaudums.

Mums darba vēl priekšā ļoti daudz, - ne vienreiz vien 'strādniekiem izteicies padomju saimniecības Ramata direktors b. Fridriksons, - Ramatas padomju saimniecībai jāierindojas labāko skaitā.

Ramatas pagasts

Ramatas pagasta „Rūķu” mājas ap 1890. gadu., labajā pusē 1. – Anna Alberinga.

Kulšanas talka Ramatas pagastā 20. gadsimta 20. gadu sākumā

Siena kaudzes mešana «Radziņtalcī» uz kaudzes saimnieks Romāns Radziņš. Ramatas ciemā, 1930. gados.

Kulšana ar ceļojošo dampi Mazsalacas "Dzintaros" ap 1936. gadu. 1. no kreisās (ar graudu lāpstu) Jānis Dzintars (Zilpaušs), 2. sēž mašīnas īpašnieks meistars Dreimanis, stāv 1. rindā 2. no kreisās Anna Dzintars (Zilpaušs), uz mašīnas sēž  -  no kreisās Uldis Dzintars (Zilpaušs) vidū - Helēna Daugule, blakus - Jāzeps Zilpaušs - Ramatas pagasta saimnieks.

“Oļļu” mājas, Ramatas ciemā ap 1930. gadu.

Ramatas ciemā “Krauklīši”, zem viena jumta dzīvojamā daļa un saimniecības daļa, 1930. gadu beigās

Ramatieši pie Līču skolas, 1930. gados

Igaunijas – Latvijas robeža Ramatā pie Oļļu mājām 1930. gadu beigās

Ramatas ciema ,,Ceļakundziņu” mājas, kur pēc II Pasaules kara bijusi ciema padome. Par priekšsēdētāju no 1946.-1953. g. strādājis Jānis Sniegs. 1. no kreisās Jānis Sniegs; 2. – ciema sekretāre Marianna Novikova (Pētersone), 3. Bibliotekārs Zariņš Elmārs, 4 - ?; 1949. gada fotogrāfija

Ramatiešu  hobiji

Ramata

Kaut šis nostūris no rajona kultūras centriem ir krietni tālu, ciema un saimniecības ļaudīm par brīvā laika pavadīšanas iespējām tiek gādāts. Darbojas koris, sporta sekcijas. Saimniecība nekad nav liegusi kādu no замет trim autobusiem braucienam uz teātra izrādi, koncertu. Kā nupat, kad saimniecības jaunieši devās uz Valmieru «Līvu» priekšnesumu skatīties. Un ekskursijās arī braukts. Tuvākās un tālākās. Parasti kopā ar ģimenēm. Tas stiprina, tas piesaista dzimtajai vietai. Vēl šīs puses ļaudīm ir sapnis par savu ciema skolu. Nu, šķiet, vezums beidzot iekustējies. Jādomā jau tālāk arī par māju, kur skolotājus izmitināt. Nesen radusies iespēja ērtāku padarīt kino zāli saimniecības centrā.

K. LĪCIS Liesma (Valmiera), Nr.160 (10.10.1987)

"Rauskas līcis" - atpūtas un deju vieta Ramatas ciemā pie Jaunrauskas mājām. 1930. gadi.

Eduards Meisters vadījis Ramatas kori no 1945.- 1960. gadam

Valmieras rajona p/s RAMATA koris, skates koncertā,1960. gads

P/s ,,Ramata” jauktais koris 1964. gada jūlijā rajona dziesmu svētku gājienā.

P/s ,,Ramata” jauktais koris draudzības koncertā Mazsalacā 1973. gada 2. jūnijā Lībiešu pilskalnā.

P/s ,,Ramata” jauktais koris 1973. gada aprīlī
Valmieras rajona koru skatē, diriģente Vītiņa Elza.

P/s ,,Ramata” deju kolektīvs 1964. gada 8. novembra sarīkojumā. Redzami 2 pāri, no kreisās: Grīnvalds Jānis, Ošeniece Māra; Ķemme Valdis, Taube Irēna. Vadītāja Korņējeva Edīte.

P/s ,,Ramata” vīru kvartets 1966. gadā uzstājas Oktobra svētku sarīkojumā.
No kreisās: Trops Jānis, Kūla Tenis, Smalkais Jūlijs, Vilks Teodors, vadītāja Vītiņa E.

4 foto - P/s ,,Ramata” dramatiskā kolektīva uzvedums pēc Voldemara Sauleskalns (vēlāk Zonenbergs) 1964. gadā sarakstītās lugas ,,Veco sievu vasara”,  1966. gads

,,Veco sievu vasara”,  1966. gads

No padomju saimniecības  “Ramata” ārpus konkursa rajona govju mehanizētās slaukšanas sacensībās piedalījās 5.klases skolniece Dace Tauriņa, 1975.gada 28. maijā Burtniekos.

Ramatas ciema padomes ēka nodota ekspluatācijā 1985.gada oktobrī ar vērtējumu teicami. Celtniecību veica E.Oša vadītā kompleksā brigāde Foto: 1986.gads janvāris

Top 36 dzīvokļu dzīvojamā māja p/s "Ramata". Ēka jānodod ekspluatācijā 1986.gada IV ceturksnī - celtniecību veica E.Oša vadītā kompleksā brigāde. "eka tiek būvēta pēc 104.tipveida sērijas. Foto: 1986.gada janvāris


Paņemt vasaru aiz rokas

Paņemt vasaru aiz rokas cieši,
Vest pār taciņām, lai skan griezes pieši.
Lai sirds dauzās priekā, lēkt siena vālā smaržīgā un liegā.
Manā mākoņu pilsētā es gaidu lietu,
Lai padarītu daudz smaržīgāku pļavu, kur es skrietu.
Vai tiešām naktsvijole rotā mežmalu, un jāceļo man uz jaunu salu?
Tur jāspēlējas ar vīgriezes putekšņiem,
Un saules dēlam jāpieskaras uz pleciem.
Aij, kā gribas paņemt vasaru aiz rokas,
Lai rasa dāvā man pēdās ziedlapiņu krokas. 
                                                                                     Lelde Ančevska

Igauniski „raamat” nozīmē grāmata.  Iespējams tā arī radies pagasta nosaukums „Ramata”

https://lv.wikipedia.org/wiki/Ramatas_pagasts

Ramatas ievērojamas personības

Arhitekts Konstantīns Pēkšēns (1859.-1928.) Dzimis 1859. gada 8.martā  Valmieras apriņķa Mazsalacas pagasta Nuķu pusmuižas (Ibden) zemnieku ģimenē.  https://lv.wikipedia.org/wiki/Konstant%C4%ABns_P%C4%93k%C5%A1%C4%93ns

Rakstniece Pēkšēna Marija (1845.- 1903.) Dzimusi 1845. gada 10. oktobrī Valtenberģu (Mazsalacas) pag. Kalnamačos saimnieku ģimenē. https://www.literatura.lv/personas/marija-peksena

Gleznotājs, scenogrāfs un pedagogs Pēteris Kundziņš (1886—1958) Dzimis 1886. gada 18. septembrī Mazsalacas pagasta "Saprašās" zemnieka Kriša Kundziņa un viņa sievas Annas ģimenēhttps://lv.wikipedia.org/wiki/P%C4%93teris_Kundzi%C5%86%C5%A1

Tenis Nuķis (1890.-1975). Jānis Nuķis bija ne vien prasmīgs galdnieks, bet arī vienīgais kalējs Ramatas pagastā un iespējams taupības nolūkos izgatavoja divriteni no koka, kas tagad apskatāms Saulkrastu velosipēda muzejā. https://www.facebook.com/Velomuseum/posts/4224654980892586/?paipv=0&eav=AfZS5Nd9n6ww9db5zGRZ3Fg-k-2CXgzG2z4kj0K5dhVx9kN64h77mTsuWvvyvYktUFs&_rdr

Valmieras novada pašvaldības finansētas neformālās iedzīvotāju iniciatīvas grupas/biedrības/nodibinājuma projekts

LĪGUMS Nr.06.21/3.30.1.2/22/14

LĪGUMS Nr.06.21/3.30.1.2/23/34